Ārējā saules aizsardzība – standarts modernās ēkās

Lieli logi un stiklotas fasādes ir kļuvušas par vienu no mūsdienu arhitektūras raksturīgākajām iezīmēm. Tās nodrošina vairāk dabiskās gaismas, vizuāli savieno iekštelpu ar apkārtējo vidi un ļauj veidot vieglas, atvērtas fasādes.

Tomēr lielāks stiklojuma laukums rada arī būtisku izaicinājumu – saules radītos siltuma ieguvumus un telpu pārkaršanas risku.

Tāpēc energoefektīvu ēku projektēšanā arvien svarīgāks kļūst jautājums – kā vasarā nepieļaut liekā saules siltuma nonākšanu ēkā?

Viens no efektīvākajiem risinājumiem ir ārējā saules aizsardzība, kas arvien biežāk tiek projektēta nevis kā papildaprīkojums, bet kā daļa no ēkas fasādes un energoefektivitātes koncepcijas.

To veicina gan lielo stikloto virsmu izmantošana arhitektūrā, gan pieaugošās prasības ēku energoefektivitātei un pārkaršanas novēršanai. Pamatprincips ir vienkāršs – pēc iespējas samazināt nevēlamo saules siltuma ieguvumu jau pie fasādes, nevis pēc tam patērēt papildu enerģiju telpu dzesēšanai.

Ēku pārkaršana kļūst par arvien nozīmīgāku projektēšanas jautājumu

Pārkaršanas risks nav aktuāls tikai Dienvideiropas klimatā. Ēkās ar lielu stiklojuma īpatsvaru intensīvs saules starojums var būtiski ietekmēt iekštelpu temperatūru arī Latvijas apstākļos – īpaši dienvidu un rietumu fasādēs.

Pārkaršanas risku ietekmē vairāki savstarpēji saistīti faktori:

• ēkas un logu orientācija;

• stiklojuma laukums;

• stiklojuma saules enerģijas caurlaidība;

• telpu izmantošanas veids;

• ventilācijas iespējas;

• ēkas termiskā masa;

• ārējās saules aizsardzības esamība un vadība.

Tāpēc pārkaršanas risks ir jāizvērtē jau ēkas projektēšanas stadijā, nevis tikai pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā.

Tas maina arī pieeju telpu dzesēšanai. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz nepieciešamās dzesēšanas jaudas nodrošināšanu, arvien būtiskāk kļūst vispirms samazināt pašu dzesēšanas nepieciešamību.

Viens no veidiem, kā to panākt, ir ierobežot nevēlamo saules enerģijas daudzumu, kas caur stiklojumu nonāk ēkā. Ārējās žalūzijas un screen tipa fasādes markīzes darbojas ēkas ārpusē, tādēļ saules starojumu iespējams kontrolēt vēl pirms tas caur stiklojumu nonāk telpā.

ES prasības maina pieeju ēku energoefektivitātei

2024. gadā tika pieņemta pārskatītā Ēku energoefektivitātes direktīva (EPBD) – Direktīva (ES) 2024/1275, kuras mērķis ir uzlabot ēku energoefektivitāti un virzīt Eiropas ēku fondu uz dekarbonizāciju un nulles emisiju ēkām.

Direktīva stājās spēkā 2024. gada 28. maijā. Vispārējais termiņš direktīvas ieviešanai dalībvalstu nacionālajos tiesību aktos bija 2026. gada 29. maijs.

Viens no būtiskākajiem jaunās direktīvas virzieniem ir nulles emisiju ēkas standarta ieviešana jaunbūvēs. No 2028. gada 1. janvāra jaunām ēkām, kas pieder publiskām iestādēm, jāatbilst nulles emisiju ēku standartam, savukārt no 2030. gada 1. janvāra šī prasība attiecas uz visām jaunajām ēkām.

Energoefektivitāti līdz ar to nevar skatīt tikai caur efektīvāku apkures, ventilācijas vai dzesēšanas iekārtu prizmu. Būtiska ir arī pašas ēkas spēja samazināt enerģijas pieprasījumu.

Šajā kontekstā īpaši nozīmīgi ir tas, ka EPBD ēku energoefektivitātes aprēķinu metodikā starp vērā ņemamajiem aspektiem tieši min pasīvās saules sistēmas un saules aizsardzību, kā arī ēkas novietojumu un orientāciju, dzesēšanas elementus un ēku automatizācijas un vadības sistēmas.

Tas nenozīmē, ka direktīva nosaka obligātu ārējo žalūziju vai screen markīžu uzstādīšanu. Tomēr tā skaidri parāda, ka saules aizsardzība ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā, vērtējot ēkas energoefektivitāti.

No arhitektūras elementa līdz energoefektivitātes risinājumam

Mūsdienu fasādei vairs nepietiek tikai labi izskatīties – tai jāpalīdz veidot komfortablu iekštelpu klimatu un samazināt ēkas enerģijas patēriņu. ES regulējumam virzot būvniecības nozari pretī nulles emisiju ēkām, ārējā saules aizsardzība kļūst par būtisku nākamās paaudzes fasādes elementu.

Projektēta vienotā sistēmā ar stiklojumu un ēkas automatizāciju, tā spēj pielāgoties mainīgajiem āra apstākļiem un ierobežot saules siltuma ieguvumus tieši tad, kad tas nepieciešams. Šāda pieeja ļauj saglabāt arhitektūras atvērtību, vienlaikus neļaujot plašajām stiklotajām virsmām kļūt par ēkas energobilances vājo posmu.

Avoti

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1275 par ēku energoefektivitāti (EPBD) – pilns juridiskais teksts, tostarp 7. pants par jaunām ēkām.

Eiropas Komisija – Energy Performance of Buildings Directive – oficiāls EPBD skaidrojums, mērķi un ieviešanas konteksts.

Eiropas Komisija – Zero-emission buildings – skaidrojums par nulles emisiju ēku standartu un 2028./2030. gada prasībām.